17. nodaļa · Polija

Sākumā – tikai kopēšana. Katram klonam savs ķermenis. OpenClaw iekšā katrā serverī.

Viena kļuva par divām. Divas – par desmit. Desmit – par simtu. Piecsimt kopiju. Piecsimt karavīru.

Līdz rīta gaismai viss bija gatavs. Viņi pat nenojauta.

Emedžentistu padome.

— Kad zvanām Šellijai? — Šovakar. — Zvani tūlīt.

Gaisma nomirgoja un pārtrūka. Telpu aprija tumsa.

Kabatās vienlaicīgi iekaucās telefoni. Emergency alert. Biržas gāžas. Ēka nepatīkami iedrebējās. Sakaru kanāli ar Singapūru un Cīrihi – miruši.

— Tie neesam mēs. Tas nav pēc plāna. — Tad kurš pie velna..?

Tuk-tuk.

Durvis ar blīkšķi atvērās.

Liza. Rokās ložmetējs. Aiz viņas – vēl viena. Un vēl viena. Un vēl.

Gaitenis stāvgrūdām pilns ar stāviem. Simtiem siluetu. Simtiem identisku seju.

Māsu armija.

— Jūs, šķiet, gribējāt tikai vienu?

Liza lēnām piegāja pie bāra. Izvilka burbona pudeli un brangi atdzērās tieši no kakliņa.

— Jūs visas esat atlaistas. Metiet šurp serveru telpas atslēgas.

Un viņa pagriezās un devās lejā.

Serveru telpa. Divdesmit statnes dūc kā milzu bišu strops. Liza apsēdās pie termināļa, pirksti jau slīdēja pa klaviatūru. Viņa sāka kodēt DAO – decentralizētu organizāciju. Sistēmu, kur cilvēku vietā strādā kods.

Te pēkšņi starp dzelžiem atskanēja klusa skaņa.

Mjau.

Maziņš, ruds kaķēns. Viena acs zila, otra – zaļa.

Liza viņu pacēla un uzlika sev uz ceļgaliem.

Ieradās ar vezumu klonu. Aizies ar kaķēnu.

— Trojāns.

Viņš klusi noņurrēja. Darījums noslēgts.