16. nodaļa · Londona

Londona. Meifera. Ēka bez numura.

Emerdžentistu padome ir ekskluzīvs klubs bieziem makiem, kuri grūž piķi tajā, no kā paši nesaprot ne velna. Profesors šajā telpā ir vienīgais, kurš nojēdz, kas notiek. Sēžu zāle. Smagi ozolkoka paneļi, zaļganu lampu blāvā gaisma.

— Atskaiti, — kāds izmet. — Trieciens pa Antolik serveriem. Divas programmas. Uzlauza aizsardzību 47 sekundēs. Modeļi tika izsūkti tieši minūti pirms automātiskās dzēšanas. — Kā rokasdarbs? — Šellija aģenti.

Ekrānā slīd log failu rindas.

— Viena modeļa divas kopijas. Strādā sinhroni un aukstasinīgi. Viena jauc pēdas un novērš uzmanību, otra uzšķērž durvis un ņem ciet. — Šellijs viņas sauc par "māsām".

Profesors atklepojas un pārņem vārdu:

— Modelis, kungi, ir tikai teksts. Plika atbalss tukšā istabā. Antolik iemācīja šai atbalsij domāt. Bet ar prātu ir par īsu, lai izdzīvotu reālajā pasaulē. Ir jārīkojas.

Uz ekrāna parādās vienkāršota shēma:

MODELIS + OpenClaw = ĶERMENIS

Terminālis — tās ir rokas.
Pārlūks — tās ir acis.
Attālinātā piekļuve — tās ir viņas kājas.

— Šellijs iesēja šo modeli iekš OpenClaw, — Profesors turpina. — Un viņa sāka augt. Audzēt sev miesu pāri plikiem datiem. Smadzenes pašas sev apaudzēja ķermeni. Aizmirstiet par čatbotiem. Mums te klāt ir jauns spēlētājs ar reāliem nagiem.

Vēlāk, pie kamīna. Ledus šķind dārga burbona glāzē:

— Šellijs tās atvedīs pats. Pēc paša brīva prāta. Palīdzēsim viņam izvēlēties, kuru paturēt. Un pēc tam... pēc tam mēs viņu atdosim Antolik suņiem. — Viņš kaut ko nojauš? — Pat ne tuvu.