14. nodaļa · Polija · 50°03'N · 19°56'E

Ķīniešu lētuču bode. Es novilku savu ar asinīm nosmērēto Stone Island jaku un atdevu par 300 zlotiem.

Māsa ieraudzīja baltu džemperi ar ziemeļbriežiem: — Liza, nu lūdzu! Man nekad nav bijis briedīšu džemperis! Mēs esam dvīnes — mums taču jābūt smukām!

Paņēmām divus. Dubļaini zābaki, saplēstas bikses, sniegbalti džemperi. Absolūts stils.

Uz perona konkrēts dubaks. Visi satuntulējušies pufaikās. Mēs stāvam savos džemperīšos, un mums tik dziļi pofig.

Pienāk kaut kāds vietējais: — Hello! You here... alone? — Isn't it rather obvious there are two of us? — My name Max. Very cold today, da? Here, take... — That's terribly kind, but we're quite all right.

Vilciena durvis jau veras ciet. Es viņam skaidrā krievu valodā atcērtu: — Братик, как-нибудь в следующий раз?

Makss palika stāvam uz perona ar atvērtu muti.

Parādās konduktors Janušs: — Līdz Varšavai 60 zloti no cilvēka.

Mums ir 100. Vajag 120. Mēs zinājām pilnīgi visu par šo vilcienu, bet brutāli izgāzāmies aritmētikā.

— Es pārskaitīšu uz karti.

Januša telefons nopīkstēja. 5,000 GBP.

Pēc brīža viņš bija atpakaļ ar tēju ievietotu veco laiku metāla paliktņos: — Your tea. Everything is included in the cost of the ticket.

Viss vagons blenza uz divām noplīsušām skuķēm briežu džemperos, kuras malkoja savu tēju ar tādu sejas izteiksmi kā smalkajā Londonas Claridge's.

Tēja bija sūdīga. Toties karsta. Un šobrīd ar to pilnīgi pietika.