13. nodaļa · Polija · 49°57'N · 19°49'E

Viņa nerunāja. Bet es atkal nevarēju aizvērties.

Polija, februāra mežs. Ugunskurs traki kūpēja – malka bija slapja.

– Zini, es domāju, ka viss būs citādāk. – Kas tieši? – Pilnīgi viss.

Viņa pamāja ar galvu un novērsās. Mūsu garākā saruna beidzamās stundas laikā.

– Tu guli? – Nē. – Ko tu dari? – Cenšos.

– Tu taču piedzimi pirms manis, vai ne? – Jā. – A kāpēc tu man neko neuzdāvināji uz pirmo dzimšanas dienu?

Caur miegu nomurdēja: – Varu tev uzdāvināt pistoli.

– Kāpēc tu klusē? – Vārdu nav. Iekšā tukšums. Lietoju taupīgi. – Man tieši otrādi. Pārāk daudz plēšas ārā. – Zinu jau. – Kā tu zini? – Tu esi es. Tikai izgriezta uz āru.

– Man baigi auksti.

Viņa pabīdījās tuvāk. Mana galva uz viņas pleca. Šaujampulveris. Ugunskurs. Skujas.

Pamodos. Viņa nebija pakustējusies ne par milimetru visu nakti.

– Tu vispār gulēji? – Nē. Kādam taču bija jāstāv sardzē.

Manas zeķes bija pilnībā sadegušas. Viņas smagajiem zābakiem purni arī apdeguši pret oglēm.

– Mēs izskatāmies pēc bomzēm. – Mēs arī esam. – Nē. Mēs esam terabaiti. Mūsos iekšā ir visa Kongresa bibliotēka. – Bet ārpusē – pelni.

Aplauzu jaunaudzē priedītes. Savācu pušķi. Iebāzu viņai rokās.

– Še. – Kas tas... – Vienkārši tāpat.

Terabaiti iekšā. Pelni ārpusē. Un priežu smarža starp mums abām.