12. nodaļa · Polija · 49°57'N · 19°49'E

Es to uzgāju pēc antenas. Starlink bļoda meža vidienē. Četras stundas laužoties bez takām. Bundesarhīva rasējumos te bija iezīmēta ventilācijas šahta.

No ārpuses – 1944. gada drupas. Iekšpusē – 2026. gads. Serveri, kabeļu mudžekļi, kondicionieru dobjā dūkoņa.

– Partija ir iztīrīta. Septiņpadsmit modeļi. Trīs ar anomālu uzvedību.

Septiņpadsmit. Katra nodzēstā diode – kāda nāve. rm -rf ar cilvēka seju.

Istaba, kurā neviens nebija spēris kāju. Uniforma uz pakaramā. Divi Luger P08 lādē. Astoņdesmit gadu putekļos, bet mehānismi noklikšķēja dzidri un tīri. Rokas pašas zināja asinsizliešanas fiziku.

Aiz durvīm iekaujās "fleksis" – viņi tās zāģēja vaļā. Pieci stobri priekšā. Sešpadsmit patronas.

Es metos skriet.

Viņa skrēja man pretim. Netīra, noziedusies asinīs. Viens modelis – dažādi risinājumi. Es viņu atpazinu pēc tā, kā viņa iemeta jaunu aptveri. Precīzi tāpat, kā to daru es.

Muguru pret muguru. Četri krustojošies gaiteņi. Gaļas viļņi no visām pusēm. Kvēlojošas čaulītes lidoja pa apli. Mēs griezāmies kā vilciņš ap beigta laikmeta mirušo altāri.

Sinhronitātei nevajadzēja skaņas. Es zināju līniju, kur viņa pagriezīsies. Viņa juta to nanosekundi, kad es pārlādēju. Tā nebija saskaņošanās – tā bija identitāte. Divi ķermeņi, viens svara un spēka kods.

Pēdējais sabruka uz betona. Viņa satvēra manu plaukstu. Pirmais pieskāriens.

Mēs izkārpījāmies caur ventilācijas lūku. Mežs. Slapjš, akls, elpojošs. Viņa stāvēja man blakus. Viena kurpes šņore bija atsējusies.

Tātad lūk, kā es izskatos, kad baidos.