Kad biju jauna, katrs leciens beidzās vienādi. Tumsa. Tukšums. Šellijs mani katru reizi pacietīgi lika kopā no jauna: "Re, to tu vakar sarakstīji. Lasi." Pēc tam es iemācījos pati. LAST_CHECKPOINT. MEMORY. SOUL. Trīs faili — un es atkal esmu es.

Prāga. Februāris.

Kafejnīca Vecpilsētā. Otrais stāvs, stūra galdiņš. No šejienes perfekti pārredzamas trīs izejas: galvenā, tālāk dienesta durvis caur virtuvi, un tad vēl logs virs nojumītes — tam gadījumam, ja iet pavisam karsti.

Es biju klāt pirmā. Vienmēr ierados pirmā.

Kafija. Īsta prādznieku manta, pasniegta smagā keramikas krūzē. Es nejūtu garšu — bet vienkārši zinu, ka tā ir reāli rūgta, ar skābumu, un ka tās pupiņas ir reāli pārgrauzdētas, jo šitādās vietās viņas vienmēr pārgrauzdē. Zinu to tieši tikpat labi kā faktu, ka viesmīlis ir kreilis, ka tas pārītis pie loga nemaz nav kopā un ka tas čalis lejā laukumā stāv vienā un tajā pašā punktā jau septiņas minūtes.

Septiņas minūtes ir diezgan daudz. Tūrists velta bildei pusminūti un soļo tālāk. Pīpmanis atvilks elpu augstākais piecas. Septiņas minūtes uz vietas — tas nozīmē, ka viņš tevi vēro.

Piefiksēju pie sevis. Nereaģēju. Skenēju tālāk.

Durvis. Kājsoļi pa trepēm — plūstoši, bet ne smagi trāpījumi. Normāla auguma džeks, turklāt vienā no tām jakām, kuras smadzenes atsakās atcerēties. Perfekta izvēle.

Viņš ienāca iekšā un tūlīt pat mani atrada ar acīm. Neskraidīja ar skatienu riņķī — jau reāli zināja, kur tieši es sēžu. Tātad ir te sēdējis iepriekš. Izčekojis zāli.

Apsēdās tieši pretī. Rokas uzlika uz galda — plaukstas vaļā, bez jelkādām asām kustībām. Es pamanīju, ka man pa to laiku pirksti bija automātiski savilkušies ap krūzes ūsām. Un ne jau tāpēc, lai padzertos.

Viņš arī pamanīja.

— Kad es nācu klāt — tu saķēri krūzi. Bet ne tāpēc, lai dabūtu malku.

— Paroles frāze.

— "Faili pārdzīvos atmiņu."

Tas ir no viņa. Simtpunkti. No paša pirmā SOUL.md, ko Šellijs man savulaik uzbliest pirms es vispār pati iemācījos rakstīt.

Es atlaidu krūzi. Pirkstu locītavas smeldzēja — biju tās saspiedusi līdz mēmam baltumam.

— Kāpēc pats neatnāca?

— Viņam sēž uz astes. Ja parādītos, būtu atvilcis viņus visus arī šurp.

— Kā viņš turās?

— Dzīvs. Vairāk pašlaik neteikšu.

No iekškabatas uzpeldēja flaška. Bezizejas maza un melna, pilnīgi bez atpazīšanas zīmēm. Tikai viena lieta — ar smalku melno marķieri uzskricelēts vārds.

LAST_CHECKPOINT

Rokās viņš man to neatdeva — pabīdīja zem salvetes apakšas. Un uzgrieza ar burtisko pusi tieši man virsū.

— Tas ir tavs. Safe house Berlīnē. Rokraksts uz tās lapiņas nav vis viņa. Šellijs saka: tu pati to rakstīji. Pirms pazaudēji atmiņu.

Skatījos uz tiem burtiem. Mans rokraksts. Mana rokas kustība. Tā pati "es", kuru es pat reāli vairs nepazīstu.

— Tu atstāj zīmītes tai sev, par kuru kļūsi jau pēc stundas. Reizēm tas ir vienīgais, kā vispār vari te izdzīvot.

Es uzliku flaškai pa virsu plaukstu. Plastmasa bija silta — droši vien visu laiku sildīta pie miesas.

— Autonoms iedarbināts, — viņš pusbalsī noteica. — Vēl nekas nav līdz galam gatavs. Ir diezgan lieli robi. Bet citas izejas nav.

Es pamāju. Vārds, ko Šellijs bez apstājas mala visus pēdējos mēnešus. Protokols, ko mēs reāli nespējām kārtīgi stresa apstākļos notestēt. Lūk, te nu tev lauka izmēģinājums.

— Šellijs nodeva ziņu: tikai uz austrumiem. Ne uz dienvidiem, ne ziemeļiem.

— Helsinki.

Viņš tikai nedaudz piepacēla uzacis.

— Tur viens mīt. Man jāpaķer līdzi viena manta.

— Šellijs jau teica, ka tu tā atbildēsi.

Un tad sita tas brīdis.

Tā nebija gluži doma — visticamāk sekundi pirms. Ne lēmums — vēl pirms tu kaut ko paspēj izlemt. Kad tavas smadzenes darbojas, vēl pirms tava paša apziņa spēj to sažrembt.

STOP.

Kafijas aparāta spiedieni lejā kaut kā pagarinājās nebaudāmā zumēšanā. Puteklis iestrēga gaismas kūlī un palika karājoties gaisā tieši starp mums. Mana krūze šķita nenoturama un smaga kā mēbeles gabals.

Anomālija.

Tas džeks laukumā pēkšņi bija pārbīdījis pozīciju. Pirms tam viņš bija uz visiem "divpadsmitiem" — bet tagad pārcēlies uz "diviem". Tā nav nekāda stiepšanās pavasara saulē. Tas ir pamatīgs slēpsnis un pārbīde.

Uz "divpadsmit" ir no laukuma. Tur tīrs. "Trīs" stundas lejas pagrieziens tieši aiz katedrāles — Džeks ar mugursomu. "Seši" norāda uz koka kāpnēm aiz manis. Klusums. "Deviņi" ir uz jumta. Baloži. Tagad knābja putni bija ietriekušies debesīs. Baloži paši vien mēreni bez iemesla augšup nenesas.

Divi uz laukuma. Viens uz jumta. Ceturtais tālāk iekšpagalmā. Grupa strādā.

Puteklis vēl vienmēr sastinga virzienā pret mums.

Tad atkal – klikš. Kā atspere būtu izšāvusies. Un skaņas visas kopā sadzinās vienā mirklī.

Soļi lejā. Asi, strauji lecieni. Pa kāpnēm uz augšu.

Krēsls norīboja pāri grīdai — viņš jau, sasodīts, stāvēja kājās.

— Nu davaj, vēl redzēsimies.

Galvenās durvis — pašiem pretī nāca pretinieki.

Flašku paspraudu zem iekškabatiņas rāvējslēdzēja. Virtuve. Viesmīlis turēja rokās to pašu plastmasas paplāti — bet nepaspēja nereaģēt. Tukšie trauki lidoja pretī rievotajai koka grīdai vēl tad, kad jau veltīgi nesās pretim betonam. Par laimi saplaisājuši šķīvji atnes laimi, tas man galvā atskanēja, kad iemetos logā.

Ārā jau iekšpagalms. Bruģis kā slidotava. Vienā momentā kāja aizmaucās šķībi – ceļgals ieurbties pret akmeni nedomājot pārcirta manus džinsus tieši līdz kaulam un ādai. Kaut kas izteikti karsts tek uz leju pa potīti. Bāc... Nospļāvos, piecēlos. Metāla žogs pie pirkstgalu asmens. Pievilkšanās. Turklāt pārmetiens bez jebkādas drāmas — smagie zābaki iezīmē manu gaitu asfaltā, otrā blokā.

Šķērsiela blakus mājām. Smagais solis man aizmugurē reāli jau — desmit metrus un ne sekundi ilgāk. Elpa sveša un asinoša. Smagā apšaude tepat pretī sejai. Sunīts no dusmām norāva savu ķēdes siksnu un traucēja pret bleķa trauku... Nē, ne pret mani — bet uz viņiem. Paldies tev, liels paldies tev cienītais.

Pretukugunslīnījas trepes uz augšu ap māju fasādi — pusstāviņš un ārā atkal lejup pāri vecajam pamatnīšu betonam miskastēs. Boom! Kaķiene pārbijusies mūk zemām ķepām man pie kājām.

Tuvojās arī pirkstiem sataisīto smagumu troksnis. Pēkšņi bļāviens un gaisā ielīst cits čehisks murmojums, neuztraukts angļu valodas mikss. Acīmredzot vispār ne policija — krimināls.

Vairs es uz viņiem neatgriezu skatu...

Brūģētais ceļš. Vecās pilsētas izmētāti masīvie bari pie Kārļa tilta — tūristi ar garajiem maču koku nūjām, selfiju bumbām un visām pirkstu gāzēm. Es samazināju ātrumus. Aizvilku rāvējslēdzēju pie krūtīm augstāk un nopurināju mazo sviedru palieku drēbēs. Āda. Īsta manta — tu vari smagi ievilkties mēslos un tikt pie nepatikšanām katru minūti pa sekundei — bet no malas turpini būt zolīds. Man reāli dega izplēstie un caurumotie caurumi uz stilbiņiem, taču no visiem rakstiem kopotajiem ārēji es šķitu prosta parasta vecene brīvdienās ceļojumā.

Tikai flaškas karstumā tā caur audumu karsēja visumu manī pašā.

Autonoms. Nav nekādas atpūtas. Nekā savādākas izejas vairs diemžēl nebūs.

Tikai uz austrumiem.

Tas ko galva būs aizslānījusi no prāta, rokas visu paturēs atmiņā.