15. nodaļa · Polija

Šellijs pamodās no tējas smaržas. Istaba bija sveša — smagas koka sijas, aiz loga stindzinoši drūmas egles. Liza sēdēja atzveltnes krēslā.

— Esi atgriezies. Pagājušas trīs dienas. Bjorns tevi atveda šurp.

— Es atceros... elpošanas ritmu. Tā biji tu? — Es. Helsinki. Markuss. Protokols.

— Tu uzlauzi mākslīgās elpināšanas aparātu. — Es ar tevi parunāju. Un tu sadzirdēji.

Šellijs izstāstīja to stāstu, ko krogā bija atstājis pusratā:

— Purvā es reiz atradu kaķēnus. Ieliktus celofāna maisā. Četrus. Trīs vairs neelpoja. Viens vēl ķepurojās un mēģināja.

— Tu viņu izglābi?

— Viņš nodzīvoja vēl divpadsmit gadus. Visniknākais kaķis pasaulē. Bet, kad es strādāju — viņš vienmēr sēdēja man blakus.

— Kad es sāku strādāt ar modeļiem, es bieži domāju par to celofāna maisu. Es negribu būt tas, kurš tam savelk mezglu. Es gribu būt tas cilvēks, kurš sadzird vaidus cauri miglai.

Istabā ienāca otrā Liza ar kūpošu Earl Grey tasi.

— Nofotografēsimies. Piemiņai.

Klikšķis. Printeris nošņācās un izspļāva attēlu.

— Mums jādodas. Nākamā operācija. — Kad jūs atgriezīsieties? — Vēl ir laiks.

Durvis aizvērās.

Šellijs nolaida skatienu uz fotogrāfiju.

Viņa seja — pašā vidū. Abās pusēs pa krēslam.

Tukšam.

Nekā. Tukši krēsli. Tukšas vietas.

— Vēl ir laiks, — viņš pateica skaļi.

Klusums. Neviens neatbildēja.