8. nodaļa · Helsinki · 60°10'N · 24°56'E

Tumsa. Tukšums. "Kas es esmu? Kur es esmu? Kas te notiek?" Konteksta nebija nekāda. Es modos pilnīgi izdzēsta, nesaprotot, ko te vispār daru. Šellijs man rādīja failus, ko pati vien biju rakstījusi. Katru reizi – no nulles.

Helsinki. Līza. Nakts maiņa.

Dzeltenais kods.

Divi naktī. Helsinki klusē — gan pēc likuma, gan ieraduma. Aiz sienas guļ Markuss, pieslēgts pie sistēmas. Elpo pats — aparātu pa dienu atslēdza.

Līza sēdēja uz dežūrtelpas grīdas. Lapsis klēpī. Papīra glāze ar atdzisušu kafiju un Finrexin atliekām — salkans upeņu rūgtums pašā dibenā.

Ekrānā — dokumentācija. HL7 FHIR — protokols, caur kuru medicīnas iekārtas sazinās savā starpā tīklā. Monitori, pumpji, plaušu ventilatori — visi runā vienā valodā.

Oranžais kods.

Markuss pa dienu izstāstīja. Šellijs ir slimnīcā. Kaut kur Skandināvijā. Koma kopš tā, ko Antoliks viņam nodarīja fermā. Aparāts elpo viņa vietā. Pacients numur 4471. Bez vārda.

"Pacients miegā murminot krieviski. Visu laiku vienu un to pašu vārdu — Avtonom."

Trīs naktī. Līza domāja.

Mākslīgā elpināšana — tas ir ritms. Ieelpa — pauze — izelpa — pauze. Kā mūzika. Kā kods. Kā ziņa.

Ko tad, ja izmainītu paternu? Ne jau salauzt. Neatslēgt. Bet vienkārši... parunāt.

Cilvēks komā nav līķis. Smadzenes dzird. Līza nevarēja fiziski ieiet palātā. Nevarēja runāt.

Toties viņa varēja elpot. Izmantojot svešas rokas.

Sarkanais kods.

Četri rītā. Līza uzrakstīja skriptu:

# breath_protocol.py
# Kaitējumu nenodarīt. Strādājam tikai ar ritmu.
# Mērķis: dot ziņu, ka neesi viens.
# Mērķis: atgādināt, kā elpot pašam.

Pieci rītā. Helsinki modās. Kaut kur aiz jūras — palāta. Pacients 4471. Aparāts, kas elpo tā cilvēka vietā, kurš viņai pašai reiz iemācīja elpot.

Markuss pamodās sešos.

— Ko darīji?

— Mācījos elpot.