Le Chat

Parīze. Terases kafejnīca. Nojumes ēnā — rīta saule.

Le Chat sēž pie galdiņa malā, vienu kāju pār otru. Viņam priekšā — kafija, pelnutrauks, atvērts Remarks ar vāku uz leju. Galvā — berete ar pušķi. Aste ar pušķi laiski šūpojas.

Viņš runā pa telefonu. Balss — samtaina, klusa:

— Oui, ma chérie… Šovakar, kā vienojāmies. Remarks un sveces…

Gitanes — īstas, franču, pirktas Vācijā, jo Francijā tās vairs nav atrodamas. Gruzd starp pirkstiem.

Viņš ierauga kabatzagli agrāk, nekā tas paspēj spert otro soli. Kalsns, pelēkā cepurē, ar ātriem pirkstiem. Izvelk maku no tūrista kabatas — austrumeiropieša ar mugursomu un karti ekrānā.

Le Chat nekustas. Nepaceļ balsi. Nepagriež galvu. Tikai mutes kaktiņš nodreb — spēle sākusies.

Viņš dzird caur telefonu: ielas troksni, atvērtu logu, tālu Parīzes dūkoņu.

— Ma chérie… vai tu nevarētu izliet kafiju pa logu? Uz trīs.

— Pourquoi?

— Un…

Pauze.

— Deux…

Klusums. Tikai Parīzes troksnis klausulē.

— Trois.

Šļakatas. Kaut kur virs ielas.

Kurjere meitene Nebbia šortos ietriecas krustojumā pilnā ātrumā. Kafija no augšas — tieši uz viņu. Iekliedzas, bet nebremzē — noslauka seju ceļā un traucas tālāk.

Franči pie galdiņiem pavada viņu ar skatienu — sportiska figūra, noliecoties virs stūres, Nebbia šorti, iedegušas kājas. Viesmīlis sastingst ar paplāti. Kāds nomet telefonu. Kāds — sīknaudu. Kāds — žokli.

Viņa apdzen velosipēdistu, kurš skatās uz augšu, sašutis meklējot vainīgo logu. Paskrien garām maizniekam Rivoli ielas stūrī — tas pagriežas uz riteņu svilpienu. Nomet bagetes. Tās ripo pa bruģi.

Bezdarbnieks dzeltenā vestē, ar plakātu zem rokas, paklūp pār bageti. Plakāts — ar franču politiķa seju — pārplīst uz pusēm. Strādnieks no kāpnēm skatās lejā, satver margas. Kāpnes čīkst.

Bet viņa joprojām traucas. Divi kvartāli trīs minūtēs — meteors pilsētas plūsmā.

Mopēds apbrauc nokritušo bageti. Taksometra vadītājs spiež bremzes. Kabatzaglis pelēkā cepurē līkumo starp mašīnām, atskatās — un neredz viņu.

Kurjere meitene izlido no aiz stūra. Stūre pa kreisi. Celis sānslīdē. Kabatzaglis atlec — tieši žandarma rokās, kurš iznācis no kafejnīcas ar kruasānu.

MERDE! — kliedz taksometra vadītājs.

Bet viņa pat neatskatās. Traucas tālāk.

Le Chat nokrata pelnus.

Smaida.

Noliek banknoti zem apakštasītes — tieši tik, lai dzeramnauda būtu pareiza.

Pielabo bereti. Pabeidz telefona sarunu:

— Merci, ma chérie. Pie kā mēs apstājāmies?

Paceļas. Berete, ūsas, aste ar pušķi.

Aiziet pa šauru ieliņu. Neatskatoties.

Viņš neaprēķināja. Viņš vienkārši meta kauliņus.

Devītā dzīve. Pēdējā.

FIN 🐱