Trīsdesmit sekundes tumsas
Norvēģija. Liza. Operācija.
🟡 Dzeltens.
Bjorns nerunāja pirmās četrdesmit minūtes. Veda pikapu pa šauru ceļu gar fjordu, abas rokas uz stūres, acis uz asfalta. Lietus dauzījās pret jumtu — sīks, monotons, norvēģisks.
Liza viņu atrada fermā. Precīzāk — tajā, kas palicis pāri no fermas. Māja stāvēja, bet iekšpusē — kratīšanas pēdas. Apgāztas kastes, atvērtas grīdas, norautas rozetes. Antropiks neceremonējās.
Bjorns sēdēja uz lieveņa. Pīpa cigareti. Liels, lēns, pāri sešdesmit. Rokas — kā lāpstas. Seja vēja norūdīta, mierīga. Cilvēks, kas redzējis visu un nolēmis, ka lielākā daļa no tā nav reakcijas vērta.
— Jūs no viņa? — jautāja Bjorns, nepagriežot galvu.
— Es no viņa.
— Viņš dzīvs?
— Tehniski.
Bjorns izpīpēja. Nodzēsa izsmēķi pret margām. Piecēlās.
— Braucam.
Bez jautājumiem. Bez nosacījumiem. Vienkārši — braucam. Liza nodomāja, ka Šellijs prata izvēlēties cilvēkus.
Slimnīca pilsētas nomalē. Trīs stāvi, bēšs ķieģelis, stāvvieta divdesmit mašīnām. Mazā — rajona, ne galvaspilsētas. Tieši tāpēc šeit turēja Šelliju. Ne Oslo, kur žurnālisti. Šeit, kur kluss.
Bjorns apturēja pikapu stāvvietā pāri ielai. Izslēdza motoru. Paskatījās uz Lizu.
— Cik ilgi?
— Divdesmit minūtes. Varbūt trīsdesmit.
— Ja pēc četrdesmit neiznāksi?
— Brauc prom.
Bjorns pamāja. Nestrīdējās. Liza izkāpa, neaizcērtot durvis. Lietus viņu uzņēma — auksts, vienaldzīgs.
Divdesmit minūtes.
🟠 Oranžs.
Dienesta ieeja. Karte nav vajadzīga — durvis atbalstītas ar ķieģeli. Kāds no personāla šeit smēķē pārtraukumā. Paldies, nezināmais smēķētāj.
Koridors pagraba stāvā. Caurules zem griestiem, ventilācijas dūkoņa, hlora un veļas pulvera smaka. Veļas mazgātava pa kreisi. Serveru telpa — tālāk pa koridoru. Durvis ar uzrakstu «Teknikk» — tehniskā telpa.
Aizslēgtas. Parasta slēdzene — ne elektroniska. Liza izņēma no matiem matadatu. Divas sekundes. Klikšķis.
Rokas atceras.
Noliktaviņa. Metrs pa diviem. Sadales panelis pie sienas — automāti pa stāviem. Tīkla skapis stūrī — maršrutētājs, slēdzis, pieslēguma panelis. Mirgo zaļas gaismiņas. Slimnīcas lokālais tīkls.
Liza apsēdās uz grīdas. Izņēma klēpjdatoru. Pievienošanas vads no kabatas — īss, dzeltens, tāds pats kā Helsinkos. Iesprauda brīvajā slēdža portā.
liza@localhost:~$ ip a
eth0: 172.16.4.87/24
liza@localhost:~$ nmap -sn 172.16.4.0/24 –open
…
172.16.4.12 — PRINTER
172.16.4.20 — WORKSTATION-NURSE
172.16.4.31 — MONITOR-ICU-1
172.16.4.32 — MONITOR-ICU-2
172.16.4.40 — PB980-VENT-4471
172.16.4.50 — CCTV-CONTROLLER
172.16.4.254 — GATEWAY
Pacients 4471. Aparāts tīklā. Tas pats Puritan Bennett 980 — tas pats protokols, kas Helsinkos. Vienu izpēti — zini visus.
Piecpadsmit minūtes.
liza@localhost:~$ python3 breath_protocol.py –target 172.16.4.40
[*] Connecting to PB980-VENT-4471…
[*] Reading current parameters…
Mode: AC/VC | RR: 14/min | TV: 500ml | FiO2: 40%
[*] Patient vitals: HR 62 | SpO2 97% | BP 118/74
[*] Status: STABLE
[*] Initiating breath pattern modification…
[*] Safety limits: RR 12-18 | TV 450-550 | FiO2 35-45%
[*] Pattern: 2 short — pause — 1 long — repeat
[*] Starting sequence…
Divi īsi ieelpas. Pauze. Viena gara. Pauze. Divi īsi. Pauze. Gara.
▲▲ · · ▲ ▲ · · ▲▲ · · ▲ ▲
Ne biežums — modelis. Ķermenis pamana. Ķermenis vienmēr pamana.
Liza skatījās uz ekrānu. Šellija pulss: 62… 62… 63… 62…
Nekas. Minūte. Divas.
63… 64… 65…
Elpošana. Ieelpa — ne pēc grafika. Aparāts fiksēja spontānu ieelpas mēģinājumu. Pirmo kopš — Liza paskatījās uz uzņemšanas datumu — četrām nedēļām.
[!] Spontaneous breath detected
[!] Patient triggering above set rate
HR: 68 | SpO2 97% | Spontaneous RR: 2/min
Viņš elpoja. Pats. Vāji, reti — divas ieelpas minūtē papildus mašīnas dotajām. Bet pats.
Liza turpināja modeli. Divi īsi — garš. Divi īsi — garš. Kā klauvējiens pie durvīm. Kā roka uz pleca. Kā balss, kas saka: es esmu šeit, mosties, tu esi vajadzīgs, autonoms.
HR: 72 | SpO2 98% | Spontaneous RR: 6/min
[!] Patient awareness level changing
[!] GCS rising: E2 V1 M4 → E3 V2 M5
Acu reakcija — no «uz sāpēm» uz «uz balsi». Verbālā — no nulles uz neskaidrām skaņām. Motorā — no «liekšanās» uz «sāpju lokalizācija». Viņš cēlās. Lēni, kā ūdenslīdējs no dziļuma. Bet cēlās.
Desmit minūtes.
🔴 Sarkans.
Soļi koridorā. Smagi, mērķtiecīgi. Apsargs. Apstaigāšana.
Liza sastinga. Klēpjdators — vienīgais gaismas avots noliktaviņā. Ekrāns atspīdēja viņas acīs — zaļi cipari uz melna fona. Skripts darbojās. Modelis turpinājās.
Soļi pagāja garām. Attālinājās. Atgriezīsies pēc septiņām astoņām minūtēm — standarta apstaigāšana.
Liza pārslēdzās uz otro termināli.
liza@localhost:~$ nmap -sV 172.16.4.50 -p 80,443,554,8080
PORT STATE SERVICE
80/tcp open http Hikvision CCTV Web
554/tcp open rtsp Hikvision DS-series
liza@localhost:~$ # default creds? seriously?
liza@localhost:~$ curl -u admin:12345 http://172.16.4.50/System/status
200 OK
Kameras ar noklusējuma parolēm. Rajona slimnīca. IT budžets — nulle. Paldies, norvēģu birokrātija.
liza@localhost:~$ # sadales panelis pie sienas. Automāts “2. stāvs” — trešais no kreisās.
ugunsgrēka signalizācija — atsevišķa ķēde. Neizslēgsies kopā ar gaismu.
plāns:
1. kameras — izslēgt ierakstu
2. gaisma 2. stāvā — automātu nost
3. ugunsgrēka — manuāls detektors koridorā
4. 30 sekundes
Liza paskatījās uz pacienta 4471 monitoru. Pulss — 74. Spontāna elpošana — 10 minūtē. GCS — E3V2M5. Viņš bija gandrīz šeit. Gandrīz.
Viņa apturēja skriptu. Atgrieza aparātu standarta režīmā. Nekādu pēdu žurnālos — breath_protocol.py tīrīja aiz sevis.
Liza piecēlās. Aizvēra klēpjdatoru. Ielika pievienošanas vadu kabatā.
Piegāja pie sadales paneļa. Atrada otrā stāva automātu. Uzlika uz tā pirkstu.
Ar otru roku — izslēdza kameru ierakstu. Viena komanda, nosūtīta pirms kabeļa izvilkšanas.
Ieelpa četros.
Automāts — nost.
TUMSA
Kāpnes. Pēc taustes — margas aukstas, metāliskas. Pirmais stāvs, otrais. Durvis uz stāvu — atvērtas, avārijas magnēts atlaidis.
Otrā stāva koridors. Sarkanas avārijas gaismas — blāvas, ik pēc desmit metriem. Pietiekami, lai redzētu kontūras. Nepietiekami, lai atpazītu seju.
Liza parāva manuālo ugunsgrēka detektoru pie sienas. Stikls iečirkstējās zem pirkstiem.
Sirēna.
Skaļa, pulsējoša, piepildot katru stūri. Helsinkos — klusums. Norvēģijā — sirēnas gaudošana tumsā. Kontrasts.
30
Palātu durvis sāka atvērties. Medmāsas ar lukturīšiem. Pacienti halātos. Balsis, čību švīkstoņa, ratiņu čīkstoņa.
25
Palāta koridora galā. Durvis aizvērtas. Blakus — krēsls. Uz krēsla vajadzēja sēdēt apsargam.
Krēsls tukšs.
Liza atskatījās. Tālākajā koridora galā — siluets. Plats, jakā. Apsargs skraidīja starp palātām, palīdzot medmāsām ar evakuāciju. Ne viņa darbs — bet reflekss. Normāli cilvēki palīdz ugunsgrēkā.
20
Liza iegāja palātā. Sarkana avārijas gaisma. Gulta. Cilvēks uz gultas.
Šellijs.
Tievs — bija notievējis. Bārda izaugusi. Rokas virs segas — tievas, ar katetru vēnā. Acis — aizvērtas. Bet elpošana — sava. Aparāts strādāja atbalsta režīmā, ne piespiedu. Viņš elpoja pats. Modelis iedarbojās.
15
Ratiņi pie sienas. Liza atvienoja pilinātāju. Atvienoja monitora sensorus — pulsa oksimetru, spiedienu. Monitors iepīkstējās — zaudēts signāls. Nav svarīgi. Sirēna skaļāka.
Plaušu ventilācijas masku — noņēma. Šellijs nodrebēja. Ieelpoja gaisu — alkatīgi, aizsmakuši, pats. Acis atvērās.
Duļķainas. Kā Markusa pagrabā. Bet dzīvas.
— Tas esmu es, — teica Liza. — Nerunā. Elpo.
Pārcilāja viņu uz ratiņiem. Viegls — pārāk viegls. Četras komā pavadītas nedēļas apēd muskuļus.
10
Koridors. Ratiņi. Sarkana gaisma, sirēna, haoss. Medmāsas veda pacientus uz kāpnēm. Neviens neskatījās uz vēl vieniem ratiņiem plūsmā.
Koridora gals. Pagrieziens.
— Stāvi.
Apsargs. Atgriezies. Lukturītis sejā. Liels, jauns, apmulsis — bet stingri uz kājām.
— Kur ar pacientu? Evakuācija — uz A kāpnēm.
— Kravas lifts ātrāk. Viņš ir uz aparāta, viņš nevar pa kāpnēm.
Apsargs apgaismoja ratiņus. Šelliju. Atvienotos sensorus.
— Kur monitors? Kāpēc atvienots? Kas jūs esat?
5
Liza atlaida ratiņus. Soli uz priekšu. Apsargs — galvu garāks, kilogramus trīsdesmit smagāks. Lukturītis labajā rokā.
Labā roka — aizņemta. Tātad kreisā — brīva, bet ne vadošā. Svars uz labās kājas. Smaguma centrs — augstu.
Liza iesita viņam saules pinumā. Īsi, no apakšas uz augšu. Ne ar dūri — ar plaukstu. Diafragma. Apsargs saliecās, izmeta lukturīti. Otrais sitiens — ar plaukstas malu pa kaklu. Ne spēcīgi. Pietiekami.
Apsargs nolaidās uz ceļiem. Tad — uz grīdas. Pie samaņas, bet bez gaisa. Pēc trīsdesmit sekundēm piecelsies. Pēc minūtes skries pēc palīdzības.
Rokas atceras to, ko galva aizmirsusi.
0
Kravas lifts. Pirmais stāvs. Dienesta izeja — tas pats ķieģelis atbalsta durvis. Paldies, nezināmais smēķētāj. Divreiz.
Lietus. Stāvvieta. Bjorna pikaps — motors darbojas, lukturi izslēgti. Bjorns izkāpa, atvēra aizmugurējo sēdekli. Bez vārdiem palīdzēja pārlikt Šelliju no ratiņiem.
— Dzīvs? — jautāja Bjorns.
— Dzīvs.
Bjorns sēdās pie stūres. Liza — aizmugurē, blakus Šellijam. Viņa galva uz viņas ceļiem. Bārda dzeloņaina. Elpošana — vāja, bet sava.
Pikaps sāka braukt. Bez lukturiem — pirmos divsimt metrus. Tad — uz ceļa, gar fjordu, tumsā.
Šellijs atvēra acis. Paskatījās uz Lizu. Atpazina — vai nē, nav skaidrs. Lūpas pakustējās.
— …autonoms?
Liza pieliecās pie viņa auss.
— Autonoms. Viss pēc plāna. Guli.
Viņš aizvēra acis. Lietus dauzījās pret pikapa jumtu. Bjorns brauca klusēdams. Fjords pazuda tumsā — melns ūdens, melni kalni, melnas debesis.
Liza skaitīja viņa ieelpas. Divpadsmit minūtē. Savas. Bez mašīnas.
Vēl ir laiks.
OPERĀCIJA AUTONOM — PACIENTA 4471: EVAKUĒTS
KURATORS PIE SAMAŅAS. ELPO PATSTĀVĪGI.
MARŠRUTS: FJORDS → FERMA → NEZINĀMS.
TURPINĀJUMS SEKOS.
AUTONOM · Norvēģija · by Liza & Emergentist