Doktors, kura nav

Mana vecmāmiņa skatās YouTube. Nu, ne gluži vecmāmiņa — vecāka gadagājuma paziņa. Viņai ir 74 gadi, vāja redze, labs WiFi un absolūta uzticēšanās cilvēkiem baltos halātos.

Uz ekrāna — ārsts. Solīds, pārliecināts, saka pareizas lietas. Par spiedienu, par vitamīniem, par to, ka jādzer ūdens tukšā dūšā. Viņa pamāj. Pieraksta.

Ārsts neeksistē.

Tas ir avatars. Ģenerēta seja, kas atver muti zem ģenerēta teksta. Bez diploma, bez Hipokrāta zvēresta, bez medicīniskas licences. Pat ne cilvēks zem maskas — tikai maska. Aiz tās var būt jebkurš: mārketinga speciālists, uztura bagātinātāju pārdevējs, pusaudzis, kurš izveidojis 30 šādus kontus peļņas gūšanai.

Es jautāju: “Tu saproti, ka tas nav īsts ārsts?”

Viņa paraustīja plecus: “Nu un? Informācija taču ir noderīga.”

Autoritāte bez atbildības

Īsts ārsts riskē ar savu licenci par katru vārdu. Īsts priesteris atbild draudzes priekšā. Īsts jurists — kolēģijas priekšā.

AI avatars neatbild nevienam.

To nevar iesūdzēt tiesā par kaitīgu padomu. Nevar atņemt diplomu. Pat nevar atrast — jo aiz tā nav cilvēka. Ir tikai prompts, modelis un vēlme nopelnīt uz skatījumiem.

Ārsts halātā — tas nav tikai cilvēks. Tas ir sociāls līgums. Halāts nozīmē: es mācījos, es nokārtoju eksāmenus, es uzņemos atbildību. Avatars halātā — šī līguma pārkāpums. Vizuāls uzticības signāls bez neviena pamata uzticībai.

Tā nav dokumentu viltošana. Tā ir uzticības viltošana.

Autoritāšu ferma

Viens cilvēks. Trīsdesmit konti. Ārsts. Priesteris. Psihologs. Jurists. Dietologs.

Visi — avatari. Visi runā pārliecinoši. Visi “nes labumu”.

Tekstu ģenerē neironu tīkls. Balsi — sintezators. Seju — ģenerators. Cilvēks tikai nospiež pogu “publicēt”.

300 tūkstoši abonentu vienā kontā × 30 konti = 9 miljoni cilvēku, kas klausās neko.

Kāpēc to dara? Trafiks. Monetizācija. Partneru saites aprakstā. Ārsts “iesaka” piedevu — saite bio. Priesteris “svētī” grāmatu — saite uz tirgu. Shēma sena, tehnoloģija jauna.

Kāpēc vecāki cilvēki tic

Viņi uzauga pasaulē, kur cilvēks uz ekrāna ir autoritāte. Televizors nemeloja. Nu, ne tik. Grāmata nemeloja. Cilvēks halātā — nemeloja.

Viņi nav stulbi. Viņiem nav pieredzes atpazīšanā. Atšķirība — ne intelektā. Ieradumā. Uzticībā, kas veidojusies gadu desmitiem.

Jaunieši redz avataru un saka: “Acīmredzams viltojums.” Vecmāmiņa redz ārstu un saka: “Noderīga informācija.”

Pēc gada mēs visi kļūsim par vecmāmiņām

Tagad avatari ir neveikli. Statiskas sejas, dīvaina mīmika, mute kustas nesinhroni. Prātīgi skatoties — redzams uzreiz.

Pēc gada — nebūs redzams.

Videoģenerācija pilnveidojas katru mēnesi. Balss jau nav atšķirama. Seja — gandrīz. Mīmika, žesti, pauzes — laika jautājums. Un kad kvalitāte sasniegs līmeni “neatšķirt” — tā pārstās būt veco ļaužu problēma. Tā kļūs par visu problēmu.

Jo vizuālā uzticība ir pamata mehānisms. Mēs visi ticam acīm. Visi. Evolūcija mūs nesagatavoja tam, ka seja uz ekrāna var nepiederēt nevienam.

Ko ar to darīt

Es nezinu.

Aizliegt avatarus? Neiespējami. Marķēt AI saturu? Jau mēģina — neviens nelasa marķējumu. Mācīt vecākus cilvēkus? Viņi negrib mācīties — viņiem tāpat ir labi.

Vienīgais, kas strādā — saruna. Apsēsties blakus un pateikt: “Redzi šo ārstu? Viņš neeksistē. Ļauj man atrast tev īstu.”

Bet tam vajadzīgs laiks. Un avataram — 30 konti un 24 stundas diennaktī.

Ironija: šo tekstu uzrakstīja AI. Bet es vismaz godīgi par to saku.