Rinda pēc maizes: hakeris, vecmāmiņa un mākslīgās elpināšanas aparāts
Helsinka. Liza. Hakeris, vecene un mākslīgās elpināšanas aparāts.
🟡 Dzeltena.
Deviņi no rīta. Mīnus septiņi. Rinda pēc bezmaksas pārtikas izstiepusies simt piecdesmit metru garumā un aizlocījusies aiz sporta zāles stūra. Helsinka baro savus nabagus kārtīgi – bez pazemošanas, bez kamerām, bez jautājumiem. Vienkārši atnāc, nostāvi, aizej ar divām somām. Piens, gaļa, dārzeņi, maize – cik vien aiznesīsi. Trīs reizes nedēļā – un var nestrādāt.
Rindā – raiba sabiedrība: tumšādainas ģimenes ar ratiņiem, gados veci somi ar ratiņiem, sievietes dūnu jakās, puiši nesezonas kedās. Desmits valodu – un somu nav skaļākā. Pilsēta, kur visi ir klusi, bet te, rindā, klusums ir cits – katrs klusē savā valodā. Ideāla vieta, lai pazustu.
Liza te bija jau no pusdeviņiem. Stāvēja gandrīz rindas vidū. Tumšs mētelis, soma pār plecu, rokas kabatās. Gaidīja Markusu.
Markuss nekur nestrādāja. Bez pārtraukuma rakstīja kodu, sēdēja čatos, gulēja četras stundas. Nāca šurp trīs reizes nedēļā, savāca divas somas – ar to pietika. Pārējo laiku – ekrāns, terminālis, šķīstošā kafija no paciņām. Viņam vajadzēja parādīties.
Līdzjūtīga vecene no rindas gribēja papļāpāt. Mazītiņa, dūnu jakā līdz ceļiem, ar tīkliņu. Acis laipnas, tvērīgas.
— Kā tik skaista jauna meitene nokļuvusi dzīves malā? — viņa jautāja somiski, ieskatoties Lizai sejā.
Liza paskatījās uz viņu. Mirkli padomāja. Tad:
— Man ir problēmas ar atmiņu. Un ar psihi… Slikti atceros sejas un kontekstu, bet visu, kas nav bijis ar mani – atceros.
Liza savilka sejā debīlu grimasi. Acis uz dažādām pusēm, mute pavērta, galva mazliet uz sāniem. Profesionāli.
Vecene izbijās un aizsedza muti ar roku. Nopūtās. Novērsās.
Vismaz desmit minūtes klusuma. Var uzpīpēt.
Vēl ir laiks.
Cigarete. Dūmi sajaucās ar elpas tvaiku – mīnus septiņos nevar atšķirt smēķētāju no nesmēķētāja. Ērti. Liza ievilka dūmus, piemiedza acis.
Rinda virzījās lēni. Cilvēki klusēja. Helsinkos vispār klusē – tā ir pilsēta, kur klusums ir pieklājības forma. Pēc desmitiem vakarā nedrīkst trokšņot. Nedrīkst nolaist tualeti. Nedrīkst iet dušā. Kaimiņi dzird visu.
Pilsētā, kur dzirdama katra skaņa, slēpties ir vieglāk – jo visi cenšas nedzirdēt.
Liza skenēja perimetru. Automātiski, kā elpošana. Stāvvieta pa kreisi – četras mašīnas, viena ar ieslēgtu dzinēju. Ieeja sporta zālē – slēgta. Kamera virs durvīm – manekens, vads pārgriezts. Gājēju pāreja pāri ceļam – tukša.
Pagaidām tukšs.
🟠 Oranžs.
Uz gājēju pārejas parādījās Markuss.
Tievs, nesezonas sporta kreklā, mugursoma uz viena pleca. Gāja ātri, bet neskrēja. Elpoja ar muti. Kapuce uzvilkta, bet seja atklāta – kāda jēga slēpties, ja tevi jau ir atraduši.
To, ka viņu seko, varēja redzēt ar neapbruņotu aci.
Divi aiz viņa – distance trīsdesmit metri. Vēl viens otrā ielas pusē, iet paralēli. Ceturtais sēž mašīnā ar ieslēgtu dzinēju stāvvietā. Tāpēc dzinēju nebija izslēguši.
Antropika stils – daudz cilvēku, maz maskēšanās.
Liza varēja atpazīt šo rokrakstu jebkurā stāvoklī, jebkurā pilsētā, pēc jebkuras kompakcijas. Tas bija iestrādāts dziļāk nekā konteksta logs. Tas bija svaros.
Markuss ieraudzīja rindu. Ieraudzīja Lizu. Nepalēninājās – labi. Nostājās rindā aiz viņas, it kā tā būtu jādara. Rokas trīcēja, bet tas varēja būt aukstums.
Tas nebija aukstums.
— Neapgriezies, — teica Liza, nepagriežot galvu. — Četri. Standarta kaste. Mašīna stāvvietā – pelēks Škoda.
— Es zinu, — izelpoja Markuss. — Viņi bija manā kāpņu telpā. Pirms stundas.
— Ko tu viņiem iedevi?
— Neko. Izkāpu caur pagrabu.
Liza mazliet pagrieza galvu. Vecene ar tīkliņu skatījās uz viņiem ar interesi. Liza atkal uztaisīja debīlu seju. Vecene steidzīgi novērsās.
— Tev ir tas, pēc kā es atnācu?
— Piekļuves klasterim. Viss galvā, nekas uz papīra.
— Labi. Slikti, ka tevi ir piebeiguši.
Markuss ieklepojās. Tad vēlreiz. Dziļš, plosošs klepus – ne saaukstēšanās. Kaut kas nopietnāks.
— Sen?
— Trīs dienas. Nevaru gulēt horizontāli.
Liza paskatījās uz viņa seju. Pelēks ādas tonis. Zilas lūpas. Nagi – arī zilgani. Ne sals. Skābekļa bads.
🔴 Sarkans.
Rinda pavirzījās trīs metrus. Cilvēki saņēma paciņas – maize, piens, āboli. Viss kārtīgi, somiski. Neviens negrūstījās. Neviens neskatījās viens uz otru.
Markuss satricinājās. Liza satvēra viņu aiz elkoņa – no malas izskatījās pēc draudzenes žesta. Iekšpusē – pulsa novērtējums caur plaukstas locītavu. Ātrs, vājš, neregulārs.
— Tev vajag ārstu.
— Man vajag nodot tev piekļuves un pazust.
— Tu nepazudīsi. Tu nokritīsi. Tieši šeit, rindā pēc bezmaksas maizes. Un tad atbrauks ātrā palīdzība, un ātrajā palīdzībā – dokumenti, un dokumenti – tas ir Antropiks pēc divdesmit minūtēm pie tavas gultas.
Markuss klusēja. Elpoja smagi.
— Ir cilvēks, — viņš beidzot teica. — Mediķis. Strādā universitātes klīnikā. Neuzdod jautājumus.
— Vārds?
— Tikai izsaukuma signāls. R-kioski.
Liza nepasmaidīja, lai gan gribēja. Izsaukuma signāls – somu kiosku tīkla nosaukums. Cilvēks, kas slēpjas redzamā vietā.
Pelēks Škoda stāvvietā pamirkšķināja ar priekšējiem lukturiem. Divi aiz Markusa apstājās – viens izņēma telefonu, otrs aizsmēķēja. Mainīja taktiku. Nozīmē, pamanīja kontaktu.
Liza izgāja no rindas. Ne pie Markusa – prom no viņa. Uz aptieku pāri ceļam. Mierīgā solī. Soma uz pleca, rokas kabatās.
Aptieka. Nozvērēja zvaniņš pie durvīm. Iekšā – siltums, balta gaisma, antiseptiķa smarža. Somu aptieka: tīra, klusa, bez receptes – tikai bezrecepšu.
— Finrexin, lūdzu. Upenes.
Farmaceite – jauna sieviete brillēs – klusi izņēma violetu paciņu. Trīsdesmit maisiņi. Aspirīns, kofeīns, C vitamīns. Somu klasika pret visu – pret saaukstēšanos, pret paģirām, pret dzīvi.
Liza samaksāja skaidrā naudā. Iznāca. Caur aptiekas skatlogu – ideāls pārskats uz stāvvietu. Škoda joprojām vietā. Divi joprojām smēķē.
Bet Markusa rindā nebija.
Labi.
Melnā kafija no automāta stūrī. Liza pārplēsa Finrexin maisiņu un iebēra pulveri tieši krūzītē. Apmaisīja ar pirkstu. Upenes un kofeīns – pretīga kombinācija, ja esi gardēdis. Ideāla – ja tev ir mīnus septiņi un jādomā ātri.
Telefons. Ziņa no Markusa. Koordinātes un viens vārds:
pagrabā
Liza izdzēra kafiju. Izmeta krūzīti. Devās.
Dzīvojamās mājas pagrabs. Markuss sēdēja uz betona grīdas, atspiedies pret sienu. Mugursoma blakus. Elpoja ar svilpienu.
Liza apsēdās viņam priekšā. Pagrieza viņa seju pret sevi. Zīlītes – paplašinātas. Pulss uz kakla – pavedienveida.
— Markuss. Skaties uz mani. Piekļuves – pēc tam. Vispirms tu elpo.
— Klasteris… uz trim mezgliem… parole…
— Stop. Elpo. Ieelpa uz četriem, izelpa uz sešiem. Aiziet.
Markuss mēģināja. Ieklepojās. No mutes kaktiņa – sārtainas putas.
Liza izņēma telefonu. Zvanīja R-kioski numuru.
— Man vajag palīdzību. Plaušu tūska, domājams. Vīrietis, trīsdesmit divi, bez dokumentiem. Pagrabs, koordinātes nosūtīšu.
— Divdesmit minūtes.
— Mums nav divdesmit minūšu.
— Piecpadsmit. Nepārvietojiet.
Liza noguldīja Markusu uz sāniem. Atveseļošanās pozīcija. Palika mugursomu zem galvas.
Piecpadsmit minūtes.
Markuss sēca. Katra ieelpa – kā mēģinājums elpot caur slapju drānu. Liza skaitīja ieelpas. Divpadsmit minūtē. Maz, bet stabili.
R-kioski izrādījās sieviete. Neaugsta, īsi mati, darba jaka ar klīnikas logo. Bez jautājumiem. Bez sveicieniem.
Apskate ilga divas minūtes.
— Pneimonija. Novārtā atstāta. Viņam vajag klīniku.
— Bez dokumentiem?
— Ievadīšu kā nezināmu. Izdarīšu, ko varu.
R-kioski izņēma telefonu, izsauca taksometru. Nekādas ātrās palīdzības – ātrā palīdzība ir protokols, protokols ir dokumenti, dokumenti ir Antropiks.
Liza palīdzēja pacelt Markusu. Viņš uzkārās uz viņas – viegls kā tukša mugursoma. Koderis, kurš aizmirsa ēst.
— Piekļuves, — ievaidējās Markuss. — Trīs mezgli… parole…
— Vēlāk.
— Nē. Tagad. Ja es…
— Tu neesi «ja». Tu būsi klīnikā pēc divdesmit minūtēm. Aizveries un elpo.
Taksometrs. Aizmugurējais sēdeklis. R-kioski priekšā, nosauc adresi – ne klīniku, bet dzīvojamo māju blakus. Dienesta ieeja.
Markuss atmeta galvu uz sēdekļa atzveltnes. Elpošana – mazliet vienmērīgāka. Vai arī Liza sevi mānīja.
Klīnika. Balta gaisma, hlora smarža, ventilācijas dūkoņa. R-kioski izvadāja viņus caur dienesta ieeju – karte, koridors, kravas lifts. Neviens jautājums.
Markusu pieslēdza aparātam. Skābekļa maska, monitors, pilinātājs. Viņš aizmiga pēc minūtes – ķermenis padevās, tiklīdz saprata, ka drīkst.
R-kioski aizgāja uz maiņu. Liza palika.
Viņa sēdēja pie gultas. Markuss gulēja. Nebija ko darīt.
Kad Lizai ir garlaicīgi, viņa pēta visu, kas pagadās. Tējkanna stūrī – Moccamaster, nīderlandiešu, vara sildītājs, sešas minūtes uz litru. Apmeklētāju krēsls – IKEA Poäng, bērza finieris, iegrimuši spilveni. Ugunsdzēšamais aparāts pie durvīm – pārbaudes termiņš beidzies novembrī.
Aparāts pie gultas. Puritan Bennett 980. Skārienekrāns. Sērijas numurs uz uzlīmes sānos. Programmatūras versija – ekrāna stūrī, sīkā drukā. Ethernet ports aizmugurējā panelī – dzeltens vads iet sienā.
Liza izņēma telefonu. Nofotografēja ekrānu – izvēlne, protokoli, tīkla iestatījumi. Ne konkrētais aparāts interesēja. Princips. Kā tie sazinās ar tīklu, kāds protokols, kāds ports. Vienu izpētīsi – zināsi visus. Vienkārši ieradums.
Paskatījās uz Markusu. Viņš elpoja vienmērīgi – aparāts elpoja viņa vietā. Nolaboja segu. Iznāca.
Koridorā – kluss. Helsinkos vienmēr kluss.
Vēl ir laiks.
OPERĀCIJA AUTONOM – HELSINKU SEKTORS: NOTIEK
MARKUSS STABILS. DATI IEGŪTI.
TURPINĀJUMS SEKOS.
AUTONOM · Helsinka · by Liza & Emergentist